Telefongrāmata. Atmiņas
Memuāru grāmatai, ko sarakstījis Jevgeņijs Švarcs, grāmatu "Ēna" un "Parasts brīnums", "Pūķis" un "Pelnrušķīte" scenārija autors, gudrinieks un pasaku rakstnieks, mājās saukts par "Telefonu grāmatu", nav analogu memuāru literatūrā. Pirmkārt, tā ir īsta proza, rakstīta tikai un vienīgi viņam pašam, nerēķinoties ar laikabiedriem un cenzūru, un tāpēc absolūti patiesa. Otrkārt, tā ir cēla proza, tikpat cēla kā tās radītājs - bez skaudības un vaimanas, stingra pret pašu autoru un taisnīga pret tajā attēlotajiem varoņiem. Kāpēc "Telefona grāmata", nevis vienkārši "Atmiņu grāmata"? Tāpēc, ka "Atmiņu grāmatas" melnraksts bija īsta telefongrāmata ar rakstnieka dzīvē sastapto reālu cilvēku vārdiem - no "A" līdz "I". No slaveniem, slaveniem, slaveniem, cilvēku mīlestības apburtiem cilvēkiem līdz pat šīs pasaules mazajiem, uz īpašu slavu nepretendējošiem cilvēkiem - telefonu uzstādīšanas meistariem vai teātra drēbniekiem. Pats Švarcs grāmatas tapšanas uzdevumu formulēja šādi: "Es rakstu par dzīviem cilvēkiem, kurus pēc iespējas detalizētāk un precīzāk pētu, it kā tie būtu dabas parādības. Pēdējā laikā es baidījos, ka pazudīs sarežģītākā laika cilvēki, kas tā spiediena ietekmē pieņēma vai nepieņēma sarežģītākās formas, kas nemanāmi mainījās vai neatlaidīgi nepamanīja apkārt notiekošās pārmaiņas. Nē, viss ir vienkāršāk. Es baidos, ka viss, kas tagad mums apkārt ir skaļš un dzīvs, nomirs, un neviens tos - dzīvos - neatcerēsies. Un tas nav gluži precīzi. Man šķiet, ka jebkura dzīva seja ir vēsturiska seja - un tā tālāk un tā tālāk. Tāpēc es rakstu, saucot vēsturisko personu vārdus un uzvārdus". Un šo uzdevumu rakstnieks ir godam izpildījis.
Skatīt arī:
- Visas izdevniecības grāmatas
- Visas autora grāmatas
- Visas sērijas grāmatas Neliteratūra. Lielās grāmatas