Neredzamā vara: Kā darbojas amerikāņu diplomātija

Viljams Bērnss, kuru izdevums The Atlantic raksturo kā ASV "slepeno diplomātisko ieroci", ir strādājis ASV Valsts departamentā piecu prezidentu un desmit valsts sekretāru laikā. Savas ilgās karjeras laikā Burnss ir bijis iesaistīts daudzos nozīmīgos pēdējo gadu notikumos: 1991. gada operācijā "Pustuksneša vētra", 1999. gada iebrukumā Dienvidslāvijā, NATO paplašināšanās debatēs un Irānas kodolvienošanās procesā. Grāmatā autors atklāj iepriekš nezināmas vēsturiskas detaļas un citē nesen atšifrētas telegrammas un memorandus, kas sniedz retu iespēju izprast, kā patiesībā notiek diplomātiskais darbs, kas nebūt nenotiek tikai pa oficiāliem kanāliem, ar vēstnieku un samitu starpniecību. Tā kā Viljams Bērnss ir aktīvi darbojies Krievijas pusē kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām un no 2005. līdz 2008. gadam bija ASV vēstnieks Krievijā, viņa viedoklis par Krievijas politiku un situāciju valstī var sniegt daudz vērtīgas informācijas par to, kāpēc ASV un Krievijas attiecības tika veidotas tādas vai citādas un kāpēc tās galu galā apstājās. Jautājums par NATO paplašināšanos un Krievijas bijušo Varšavas pakta sabiedroto uzņemšanu šajā organizācijā nebija tik vienkāršs. Jeļcins un Krievijas elite uzskatīja, un lielā mērā pamatoti, ka Džima Beikera 1990. gada Vācijas apvienošanās sarunās sniegtās garantijas, ka NATO netiks paplašināta "ne par collu uz austrumiem", būs spēkā arī pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tomēr Beikera solījums netika nedz precīzi formulēts, nedz oficiāli noformulēts uz papīra, tāpēc Klintona administrācija pieņēma, un ne bez pamata, ka valsts sekretāra solījums attiecās uz PSRS, nevis Krieviju. Klintons savas prezidentūras sākumā nesteidzīgi izvirzīja jautājumu par NATO paplašināšanu, taču viņa pirmais padomnieks nacionālās drošības jautājumos Tonijs Leiks (Tony Lake) vienmēr atbalstīja šo jautājumu. Leiks apgalvoja, ka ASV un to sabiedrotajiem Eiropā ir reta vēsturiska iespēja palīdzēt bijušajām komunistiskajām valstīm, piemēram, Polijai, Ungārijai un Čehijai, stingri nostāties uz demokrātijas un tirgus ekonomikas veidošanas ceļa. Atbildot uz Obamas jautājumu tikšanās sākumā, Putina 50 minūšu ilgais monologs, pilns apvainojumu, aizvainojumu, aizrādījumu un ņirgāšanās, bija ne mazāk kā pārsteidzošs. Es šaubījos, vai esmu devis mūsu prezidentam pareizo padomu, un domāju, vai man ir nākotne viņa administrācijā. Bija paredzēts, ka tikšanās ilgs tikai stundu, bet Putins jau bija runājis lielāko tās daļu. Viņš mūs uzņēma greznā vidē, zem baldahīna izsmalcinātā pagalmā. 18. gadsimta tērpos tērpti viesmīļi pasniedza neskaitāmus ēdienus. Es dzēru tikai kafiju un klausījos pazīstamo sērīgo sūdzību sarakstu: Džordžs Bušs jaunākais, kurš Putinam tik ļoti patika, redzot Krievijas prezidenta nodomus veidot ciešas attiecības pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, viņam nebija līdzi, un ASV administrācija bija pievīlusi Irākā un sarīkojusi krāsainās revolūcijas Ukrainā un Gruzijā. Viņu mazāk nekā Medvedevu uztrauca Irānas draudi, taču viņš ar rūgtenu aizvainojumu runāja par pretraķešu aizsardzību un Džordža Buša administrācijas iedomāto nevēlēšanos ieklausīties viņa viedoklī. Putins bija ne pārāk pieklājīgs, dažkārt rupjš un kopumā izrādīja personisku nicinājumu sadarbībai ar amerikāņiem. Pēc Persijas līča kara daudzi no mums naivi ticēja, ka Sadama Huseina režīms sabruks pats no sevis iekšējo pretrunu dēļ. Lai cik skeptiski mēs 2003. gada kara sagatavošanās laikā bijām noskaņoti pret lielākās daļas izlūkdienestu apgalvojumiem, ka Sadamam ir masu iznīcināšanas ieroči, mēs ne reizi neiedomājāmies, ka Irākas diktators varētu mēģināt radīt ilūziju, ka viņam tie ir, lai atbaidītu ārējos un iekšējos ienaidniekus. Iztēles trūkums neļāva godīgi apspriest kara nepieciešamību kā tādu, kā arī pienācīgi novērtēt alternatīva politiska risinājuma riskus. Lieki piebilst, ka plašākā nozīmē mūsu spītīgā nevēlēšanās apdomīgi izvērtēt kara neizbēgamās negatīvās sekas noveda pie vēl traģiskākiem rezultātiem. Beikers, kurš vairākas stundas pavadīja Sānā, uzrunājot Jemenas prezidentu, brīdināja Ali Abdullah Saleh, ka viņa atteikums balsot par rezolūciju "izmaksās Jemenai ļoti, ļoti dārgi". Valsts sekretārs nejokoja. Kad Salehs atteicās atbalstīt rezolūciju, Valsts departaments nekavējoties nodrošināja palīdzības samazinājumu Jemenai par 90 %.