Precīzs pareizticīgās ticības izklāsts

Šajā grāmatā, ko sarakstījis slavenais teologs, izcilākais kristīgās mācības sistematizētājs svētais Jānis Damaskas (675-780), sniegti skaidri skaidrojumi par pareizticīgo ticības pamatiem. Grāmata būs dāvana dievbijīgiem lasītājiem, tiem, kas studē svēto tēvu darbus un vēlas vēl vairāk uzzināt par teoloģiskās domas veidošanos. Šajā izdevumā reproducēts teksts, ko sarakstījuši: Jānis Damaskēns. Pilns darbu krājums. 1. sējums. Sanktpēterburga, 1913. gads. Mūks Jānis Damaskēns dzimis ap 680. gadu Sīrijas galvaspilsētā Damaskā. Viņa vecāki bija slaveni ar savu senatnīgo dzimtu un kristīgo dievbijību. Dieva Providences apveltīti, viņi saglabāja dedzīgu ticību Kristum, lai gan musulmaņi, kas bija iekarojuši šo valsti, nevienam neļāva atklāti apliecināt Kristus ticību. Viņa tēvs Sergejs Mansurs bija galvenais loģotekārs (kasieris un nodokļu iekasētājs) Damaskas kalifa galmā. Viņš izmantoja savu augsto amatu, lai izpirktu kristiešu gūstekņus, izglābtu viņus no nāves un sniegtu viņiem nepieciešamo palīdzību. Jāņa tēvs rūpējās par viņa audzināšanu un izglītību. Viņš dedzīgi lūdza Dievu sūtīt viņam gudru un dievbijīgu vīru, kas būtu skolotājs un pamācītājs labos darbos. Damaskas tirgū starp sagūstītajiem kristiešiem Sergejs ieraudzīja mūku Kosmu, kurš izrādījās mācīts vecākais no Itālijas. Lūdzis kalifam kādu nebrīvē nonākušu mūku, viņš atveda svētīgo vecajo mājās un uzticēja viņam Jāni un savu adoptēto dēlu, kuru arī sauca Kosma. Jaunie zēni atklāja neparastas spējas: viņi viegli apguva gramatiku, filozofiju, astronomiju un ģeometriju, un pēc kāda laika viņi pielīdzinājās savam skolotājam arī Svēto Rakstu zināšanās. Pēc tēva nāves svētais Jānis pēc kalifa vēlēšanās kļuva par viņa tuvāko padomnieku. Tajā laikā Bizantijā radās un strauji izplatījās imperatora Leona III Isaura (717-741) atbalstītā ikonoklasma ķecerība. Aizstāvot pareizticīgo ikonoklasmu, svētais Jānis uzrakstīja trīs traktātus "Pret tiem, kas cenzē svētās ikonas". Pierādot ikonu godināšanas dogmu, viņš citēja svētā Bazilija Lielā (+ 379. janvāris) vārdus, kurš mācīja, ka ikonas godināšana ir saistīta ar tās Pirmtēlu. Svētā Jāņa gudrie, Dieva iedvesmotie raksti un to ietekme uz cilvēku prātiem sadusmoja imperatoru. Taču, tā kā to autors nebija Bizantijas padotais, viņu nevarēja ne ieslodzīt cietumā, ne sodīt ar nāvi. Imperators ķērās pie apmelojumiem. Pēc viņa pavēles Jāņa vārdā tika sastādīta viltota vēstule, kurā viņš it kā piedāvāja imperatoram palīdzību Sīrijas galvaspilsētas iekarošanā. Imperators Leons Isaurs nosūtīja šo vēstuli kalifam. Kalifs, nenojaušot viltojumu, pavēlēja atlaist Jāni no amata, nocirst viņam labo roku un pakārt pilsētas centrā, lai visi to redzētu. Vakarā pēc Svētā Jāņa lūguma kalifs pavēlēja atdot viņam nocirsto roku. Piespiedis to pie locītavas, godājamais sāka lūgties Vissvētākās Dievmātes ikonas priekšā un lūgt dziedināšanu. Izsmelts, viņš aizmiga lūgšanas laikā un ieraudzīja Dievmāti. Svētā teica, ka viņa roka ir vesela, un pavēlēja viņam ar to cītīgi strādāt Dieva godam. Pamodies, svētais Jānis sajuta savu roku un redzēja, ka tā ir dziedināta. Atceroties šo brīnišķīgo brīnumu, mūks Jānis nēsāja uz galvas lakatu, ar kuru bija ietīta viņa nogrieztā roka, un visu savu turpmāko dzīvi viņš ar pateicību un mīlestību savos darbos dziedāja Vissvētākajai Dieva Mātei. Uzzinot par brīnumu, kalifs saprata, ka svētais Jānis nav vainīgs, lūdza viņam piedošanu un vēlējās viņu atgriezt iepriekšējā amatā. Bet mūks atdeva savu bagātību un kopā ar savu audžubrāli Kosmu devās uz Jeruzalemi. Viņi tika uzņemti par vienkāršiem noviciem mūka Sava Svētā Lavrā. Neviens no klostera brāļiem, zinot, ka novicis Jānis ir gudrs un cēls vīrs, nepiekrita būt viņa garīgais padomdevējs. Piekrita tikai viens vienkāršs vecākais, kurš sāka stingri audzināt savā māceklī paklausības un pazemības garu. Viņš aizliedza Svētajam Jānim rakstīt un pamācīja viņu aizmirst visas pasaulīgās zinātnes. Kādu dienu vecākais savāca daudzus klostera mūku darinātus grozus un aizsūtīja mūku uz Damasku, lai viņš tos pārdotu par pārāk augstu cenu. Bijušais dižciltīgais, tērpies nabadzīgās drēbēs, staigāja pa Damaskas tirgu. Tie, kas vēlējās iegādāties grozus, uzzinājuši to cenu, lamājās un apvainoja Jāni. Cienījamais atpazina savu bijušo kalpu, bija pārsteigts par viņa ubaga izskatu un pazemību un nopirka visus grozus par noteikto cenu. Pēc kāda laika viens no klostera mūkiem nomira. Viņa brālis lūdza mūku Jāni uzrakstīt slavas runu viņa mierinājumam. Mūks Jānis ilgi atteicās, baidoties pārkāpt vecākā aizliegumu, bet no žēlsirdības viņš piekāpās lūgumam un uzrakstīja savus slavenos slavinošos slavināšanas tropārus: "Kāds pasaulīgs saldums ir nepiesaistīts bēdām..."; "Es raudu un raudu, kad domāju par nāvi..." un citus. Par nepaklausību vecākais izraidīja mūku Jāni no viņa kameras, bet mūki sāka viņu lūgt. Tad vecākais uzlika mūķim Jānim smagu gandarīšanu: iztīrīt visas atkritumus klosterī. Mūks šo paklausību pildīja ar centību; pat stingrais priekšnieks bija pārsteigts par šādu pazemību. Pēc dažām dienām nakts vīzijā Vissvētākā Jaunava Marija parādījās vecākajam un sacīja: "Kāpēc tu esi aizšķērsojis avotu, no kura var izplūst salds un bagātīgs ūdens...... Netraucē avotam tecēt.... tas plūdīs un dos ūdeni visam visumam...". No tā laika mūks Jānis sāka brīvi rakstīt baznīcas himnas un garīgās grāmatas, no kurām īpaši slavenas ir "Zināšanu avots" ("Par ķecerībām", "Par pareizo ticību un Mūžīgā Vārda iemiesošanos", "Precīzs pareizticīgo ticības izklāsts"), Lieldienu dievkalpojums, kanoni par Kristus dzimšanu, par Tēvreizēm, par Kunga debesbraukšanu un citi. Šajos darbos mūku iedrošināja un palīdzēja viņa audžubrālis Kosma, kuru Jeruzalemes patriarhs vēlāk iecēla par Mayuma bīskapu. Tas pats patriarhs iesvētīja mūku Jāni par priesteri un iecēla viņu par sludinātāju pie savas kanceles. Taču mūks Jānis drīz vien atgriezās Svētā Sava Lavrā, kur viņš strādāja līdz savu dienu beigām. Konstantinopoles koncilā 754. gadā mūks nosodīja ikonoklasmu. Viņu pakļāva ieslodzījumam un spīdzināšanai, ko mūks Jānis izturēja nelokāmi un ar Dieva žēlastību izdzīvoja. Mūks Jānis Damaskēnietis mira ap 780. gadu 104 gadu vecumā un tika apglabāts Svētā Sava Lavrā. Bizantijas imperatora Andronika II (1282-1328) laikā viņa svētās relikvijas tika pārvestas uz Konstantinopoli.